adopcija

Latvijā pavisam nesen norisinājās pirmais audžuvecāku forums, lai arī esmu aizbildnis, tajā vēlējos piedalīties un prieks, ka tā. Guvu visai plašu ieskatu "kopējā bildē", kas saistās ar bāreņu nokļūšanu ģimenē.
Ir daudz ko uzlabot, tomēr šoreiz vairāk par adopciju.

Bija brīnišķīgs pirms adopcijas stāsts, ko lasīju Facebook un mans prieks bija vēl lielāks, kad sapratu, ka Vova ir tas pats Vova no jauniešu nometnēm ar kuru kādreiz kopā strādājām :)
Ar ko viņa (stāstu gan rakstīja Vovas sieva, bet sentiments man liek pieķerties tam celmu krāsotajam un joku plēsējam pirms gadiem divpadsmit) dēliņa adopcijas stāsts ir īpašs? Viņi veidoja attiecības pirms vest bērnu uz mājām un viņi sagaidīja šo vēlmi no paša bērna. Izlasot liekas-nu ja! A kā tad savādāk?

Nu tad par to, kā tas notiek visbiežāk. Un te stāsti no audžu mammām, kuras bērnu sirdis apārstējušas un gatavojušas adopcijai, kuras mīļojušas, cīnījušās, kopā raudājušas un braukušas uz neskaitāmām sapulcēm, izsaukumiem, terapeitiem utt.

Adoptētājs nereti pirms bērna paņemšanas pie sevis atbrauc iepazīties vienu reizi, reizēm tikai apskatot bildi un aprakstu saka savu "jā".
Šajā brīdī man gribas iemest ar zābaku. Un man ir vienalga, ka kāds mani par šo nories.

Lielais cilvēk! Tev taču ir virs 21 un jābūt arī spējai kaut nedaudz iejusties bērna vietā!
Iedomājies sevi, pieņemsim, randiņā, pēc kura otrs tev pasaka ir ok un tu uzreiz pārcelies pie viņa dzīvot! Pat tad, ja tas ir bijis vislieliskākais randiņš tavā dzīvē, vai tu būtu ar mieru un justos labi?
Tad kā var paņemt bērnu, dzīvu cilvēku ar sajūtām, vēlmēm, patikām un nepatikām un aizvest sev līdzi, jo tu tā gribi?!

Un kas notiek vēlāk? Pēc trīs mēnešiem šis bērns, kuru TU IZVĒLĒJIES nav tas, ko gluži gaidīji, jo ļoti naivi gaidīji pateicīgu un pārlaimīgu bērnu, jo tu taču viņu "izglābi".

Tu aizved viņu atpakaļ. Te kāds psihologs varētu iestarpināt rakstu par to, kas notiek ar bērnu šādā brīdī, bet runājot vienkārši-tu sadirs viņam dvēseli un psihi.

Ja tu esi adopcijas procesā, vai domā par adopciju, lūdzu pamēģini no visas sirds iejusties bērna vietā. Brauc ciemos uz viņa drošo vietu, vēlāk aizbrauciet kaut kur ārpus tās un visbeidzot sākat ciemoties. Veidojiet attiecības ar abpusēju cieņu un sapratni. Un atceries, ka bērns bija tava izvēle.

Es pati sev šo atgādinu grūtajos brīžos. Viņš tev neko nav parādā. Tu viņu izvēlies. Izvērtē kāpēc. Atgādini sev skaļi kāpēc.
Un nē, nav Latvijā neviena vieta tik tālu, lai veidojot attiecības uz dzīvi, nevarētu izbraukāt.
Par laimīgām ģimenēm!



Comments

Popular posts from this blog

vīrišķība

mans draugs jurists

elitāras dzīves sasmirdusī sirds