beigās nozīme būs tikai tam, cik daudz būsim mīlējuši
Man nācās pieaugt. Nezināju, ka man tik daudz bērnības glabā tieši omīte. Viņa aizgāja un pēkšņi es sajutu, ka manī nomirst bērnība. Līdz šim nebiju izpratusi omītes lomu manā bērnības atmiņu un sajūtu dzīvotspējā, patiesībā biju pārliecināta, ka bērnība beidzās mirklī, kad nomira tētis. Izrādījās, ka nē. Viņa turpinājās omītes pamācošajā balsī, mežrozīšu ievārījumā. Viņas rīkojumos un uzraudzībā veicot dārza darbus, lūgumā aizskriet pēc dillēm un lociņiem un apskāvienā, kurš vienmēr noslēdzās ar vieglu papliķēšanu pa muguru un aicinājumu braukt atkal. Viņa glabāja manu mīļvārdiņu. Pagāja mēnesis un nomira arī vecāmamma. Vilcēni spēlēja bēres. "Nebūšu darbā šodien, man jābrauc uz bērēm". "Tev vēl jāizņem ziedi, pasteidzies". Skaitīja mirušos un uzdeva milzum daudz jautājumu. Divas bēres. Krasi pretējas. Krasi pretēji bēru viesi. Stāvot pie savu vecvecāku kapa tu mainies, pret savu gribu, tas tā vienkārši ir. Tas liek izvērtēt nodzīvoto, ļoti iezīmējas tas