beigās nozīme būs tikai tam, cik daudz būsim mīlējuši

Man nācās pieaugt. Nezināju, ka man tik daudz bērnības glabā tieši omīte.
Viņa aizgāja un pēkšņi es sajutu, ka manī nomirst bērnība. Līdz šim nebiju izpratusi omītes lomu manā bērnības atmiņu un sajūtu dzīvotspējā, patiesībā biju pārliecināta, ka bērnība beidzās mirklī, kad nomira tētis. Izrādījās, ka nē.
Viņa turpinājās omītes pamācošajā balsī, mežrozīšu ievārījumā. Viņas rīkojumos un uzraudzībā veicot dārza darbus, lūgumā aizskriet pēc dillēm un lociņiem un apskāvienā, kurš vienmēr noslēdzās ar vieglu papliķēšanu pa muguru un aicinājumu braukt atkal. Viņa glabāja manu mīļvārdiņu.

Pagāja mēnesis un nomira arī vecāmamma.

Vilcēni spēlēja bēres. "Nebūšu darbā šodien, man jābrauc uz bērēm". "Tev vēl jāizņem ziedi, pasteidzies". Skaitīja mirušos un uzdeva milzum daudz jautājumu.

Divas bēres. Krasi pretējas. Krasi pretēji bēru viesi.

Stāvot pie savu vecvecāku kapa tu mainies, pret savu gribu, tas tā vienkārši ir.
Tas liek izvērtēt nodzīvoto, ļoti iezīmējas tas par ko esi pateicīgs aizgājējam.
Ļoti spēcīgi izjūti to, ka esi viņa turpinājums. Daļa no viņa dzīvo tevī un tev šī daļa var šķist pasakaini skaista vai sūri sāpīga.
Rodas ļoti izteikta atbildības sajūta kā tu to iznesīsi cauri dzīvei.

Omīte mēdz teikt, ka nevar nevarēt, ka ir jāvar un otram jāpalīdz. Tieši tāda viņa bija.
Viņas pēdējie vārdi bija paziņojums, ka viņa nevar mirt, jo viņai jārūpējas par opīti. Tas atspoguļo viņas būtību. Rūpēties, mīlēt, būt atbildīgai, darīt.
Priecāties par iespēju dzīvot, pat tad, ja agrā bērnībā piedzīvots tēva zaudējums, bads un kara bailes. Brāļa un jaunākā dēla pāragra aiziešana.
Viņa pāri visam bija pateicīga par dzīvi, par ziediem, ko izaudzēja, par pašas rokām uzcelto māju. Par to, ka var pati izaudzēt tomātus un ogas.
Omītei gadu gadiem bija veidoti ziepju, sāls un sveču krājumi gadījumam, ja sāktos karš. Bērnībā piedzīvotais bija ieēdies dziļi. Arī maizes drupaču savākšana no dēlīša un iemešana mutē bija nemainīga.
Omīte mīlēja teātri. Jaunības dienās Rīgā, bieži pārtika no tomātu sulas ar pipariem, lai pietiktu naudas teātra izrādēm.
Viņa bija mērķtiecīga, vienīgā meitene elektroinženieros, jo zināja, ka vīriešu profesija ir labāk apmaksāta un viņa gribēja pelnīt labi. Ne velti mājās stāv rūpnīcas VEF goda dēļa skaistā fotogrāfija.
Viņa bija skaista visā savā būtībā.

Par savu vecāmammu man ir skumjas atmiņas, viņa nepiedeva daudziem, rūgtums tika krāts un reizēm apzināti pieaudzēts klāt.

Šīs abas puses ir manī, vēlos es to vai nē. Un tā ir ar ik vienu no mums. Mūs ir veidojuši mūsu senči, bet tas, kuru vilku tu sevī barosi ir tava ikdienas izvēle.
Pēc tevis paliks tikai tas, cik ļoti būsi mīlējis.  Tas iekrāsosies no debess gaiša atspīduma pār cilvēkiem, kad viņi stāstīs par tevi līdz skumju melnai ēnai.