elitāras dzīves sasmirdusī sirds

Aij, kā parāva gan dusmu, gan pinkšķi! Tāds izmisīgi sāpīgs kliedziens iekšā.

Mani vilcēni mācās brīnišķīgā skolā/dārziņā, protams, kā jau katrai videi ir savi + un - , bet šobrīd + ir viennozīmīgi vairāk!
Skola tika apvienota ar internātskolu, par ko man ir milzīgs prieks! Un es tādā savā priekā i neiedomājos, ka kādam tas var reāli riebties.
Pilsēta te liela, te maza-kā uz to skatās, bet pa lielam viens otru pazīst vai vismaz tā domā.
Feina jauna direktore ar ambīcijām un sirdi par bērniem, viedokli, ka vecākiem jāiesaistās skolas dzīvē.
Tik feina, ka aizeju aprunāties, kā cilvēks ar cilvēku.
Ja tā atklāti, tad jūs jau saprotiet, ka internātskola ne tālu neatšķiras no bērnu nama, visai salauzti bērni. Daļa skumst, jo nevar braukt mājās, daļa par to, ka reizēm tomēr jābrauc.
"Dzīve ir skaista, brīnumu pilna un sūds". Neatceros autoru šim citātam, bet man patīk tas tiešais salikums.
Visvieglāk ir nosodīt - vai tad viņa nevarēja un viņiem taču vajadzēja! Tukša muldēšana līdz pats neesi viņu vietā. Neiešu analizēt vecākus, kuru bērni paliek internātā, jo ne jau viņi ir problēma.
Dusmas par ko man? Par tiem "elitārajiem" vecākiem, kuri palūdz klasi sadalīt divās daļās- mūsu bērnos un "tajos" bērnos.
Tad nu īss kopsavilkums no tā, kā es zinu dzīvi, kad tev nav nekas un kad tev ir viss.
Līdz otrajai klasei dzīvojām tādā pusbadā, jo tētis tolaik Rīgā bija izveidojis uzņēmumu Rīgas galdnieks un sākums, kā jau visiem bija grūts. Bija dienas, kad ēst nebija ko.
Tad nāca labs piedāvājums no Cēsīm un mēs pārcēlāmies, pēc diviem gadiem jau bija spīdoša dzīve tajā laikā! Dzīvoklis ar elektrisko apkuri, trīs vannas istabas, kamīnzāle utt. , dāvanas no komandējumiem un kinder olas! Man kā bērnam bija viss, kas vajadzīgs! Mēs bijām labi situēti, kopumā nekā netrūka.
Līdz dienai, kad darba brauciena laikā bija autoavārija un mans tētis nomira.
Un viena diena bija tas mirklis kurā principā sākās mūsu ceļš uz leju.
Līmētas kedas, neapmaksāti pulciņi, mamma ar četriem bērniem mazā dzīvoklītī un vēl daudz visa kā sāpīga, kas nāk kopā ar zaudējumu.
Kā izmainījās cilvēku attieksme!
Un tā lūk, mīļie "elitārie" vecāki, nespļaujiet Dievam acīs un esat pateicīgi palīdzot kādam, kuram šobrīd varat palīdzēt.
Dzīve ir neparedzama, bet viennozīmīgi-ko sēsi, to pļausi!