mans draugs jurists
2015.gada jūlijs, kad saņēmu drosmi, uzreiz arī vajadzīgos papīrus (informāciju atradu internetā) un devos uz Rīgas Bāriņtiesu, lai iesniegtu (iesniegumu pēc likuma panta sastādīja Jūlija) sevis izskatīšanu viesģimenes statusam. Nedaudz skeptiski skatieni no tantēm uz jauno skuķi, kura baigi te izdomājusi, ka tiks galā.
Jebkura statusa iegūšanai ir prasības, viesģimenei un aizbildnim visai līdzīgas-psihologa atzinums, izziņa no sodu reģistra, izziņa no darba vietas un no ģimenes ārsta, ka nemirsti nost vai visi putni tavā galvā uzvedas labi.
Psihologs prasīja visilgāko laiku un tiku atzīta par garīgi veselu normas robežās. Te gan Rīgai ir plusiņš, jo viņiem ir savi psihologi un tas nav maksas, tikai laika jautājums. Citām pašvaldībām šāda pakalpojuma nav un jārēķinās ap 100eur par šo lapeli, ka tavi putni skaisti dzied. Nāk apsekot tavu dzīves vietu, kur lapiņā liek ķeksīšus vai vide būs gana laba bērnam.
Viss noslēdzas ar nervu kutinošu Bāriņtiesas sēdi, kurā tevi iztaujā par motīviem un pieredzi ar bērniem. Palūdz iziet, līdz tiek pieņemts lēmums, tad bezpersoniskā un monotomā balsī nolasa spriedumu. Ir!
Kad statusu esi ieguvis, tālāk jārīkojas pašam. Piezvanīju uz tuvāko bērnu namu un sarunāju tikšanos. Iepazīstināja ar vairākiem bērniem, kuri nekad nekur netiek paņemti ne brīvdienās, ne svētkos un bija jāizvēlas.
Protams, te visur pa vidu bija visādas bērnu nama peripētijas, es biju nobijusies un pretī neko neteicu, ne audzītēm, ne sociālajiem darbiniekiem.
Tad pienāca 2016.gada jūlijs, kad sapratu, ka ši tā nebūs labi, jo manus ieteikumus par izglītības iestādēm bērniem neviens neņēma vērā, man nebija nekādu pilnvaru to mainīt. Pēc sarakstes ar Tiesībsargu sapratu, ka vienīgais risinājums ir kļūt par aizbildni.
Te process atkārtojas, viss no sākuma. Tiesas sēde gan nopietnāka un plašākā sastāvā. Bērnus pārstāvēja bērnu nams, kura pārstāvim bija jāšķetina pašu sastrādātais šo nepilno trīs gadu laikā. Saņemot statusu brauc pēc bērniem un ved mājās. Visam nepieciešamajam ir jābūt sagatavotam līdz tam, ko arī vērtē apsekošanā. Te gan jāsaka, ka audžuģimenēm tiek dotas finanses mīksto mēbeļu un nepieciešamā apģērba iegādei, adoptētājiem un aizbildņiem labākajā gadījumā bērnu iedod ar to, kas mugurā.
Mānīgi domāt, ka sarežģītais aiz muguras, jo kopā ar statusu saņem arī pienākumu lapu.
Piemēram, sastādīt bērna mantu sarakstu, piedeklarēt, sniegt prasību par uzturlīdzekļu piedziņu, pieteikt skolā utt.
To, ka jādodas uz VSAA un jāraksta divi iesniegumi ir jāatrod pašam. Viens ir tā saucamajai bērnu naudai, otrs par aizbildņa pienākumu pildīšanu tavi 54eur.
Uzturlīdzekļi. Neko vispār no tā nesapratu, Jūlija(mans draugs jurists) sagatavoju pieteikumu un pateica, kurā kabinetā tiesā man jāiesniedz. Pēc tiesas lēmuma jānosūta piederošajam tiesu izpildītājam, kas man neizteica tieši neko, to visu izdarīja mans draugs jurists. Kad sagaidi atbildi no tiesu izpildītājiem, tad jāsniedz pieteikums Uzturlīdzekļu garantijas fondam (visbiežāk tā ir, jo bioloģiskie vecāki nestrādā), es to darīju caur latvija.lv
Tad ir nākamā Bāriņtiesas sēde (kad domā, ka viss jau beidzies), kurā tev jābūt, jo tagad esi bērnu juridiskais pārstāvis. Interesanti, ka uz sēdi, kur bija jāierodas bioloģiskajai mātei, sociālā dienesta pārstāvim un bērnu pārstāvim, ierados tikai es. Un ar visu šo ainu, man Bāriņtiesa tomēr jautāja vai manuprāt ir bērnu interesēs atjaunot mātei aizgādības tiesības vai sniegt tiesā prasību, lai bērni kļūtu juridiski brīvi. Uz ko es atbildēju, ka manuprāt, situācija ir ļoti acīmredzama.
Pagāja kāds laiks, kad saņēmu vēl nopietnāku vēstuli nu jau no Latgales priekšpilsētas tiesas ar prasību sniegt paskaidrojumus lietā.. Man tajā brīdī mati cēlās stāvus! Glāba mans draugs jurists. Aa un pats labākais ir teikums, ka neatbildēšanas gadījumā var tikt piemērots naudas sods. Izcili! Riktīgi patīk būt aizbildnim.
Sekoja pavēste ierasties tiesā, pirms kuras Bāriņtiesa varēja jau nu pabrīdināt ko jautās, kāda tiesas ētika un vispār pateikt, ka būs labi.
Nekā, sēdi tur tāds nervozs, samulsis. Piecelties, tiesa nāk! Kā filmās, nopietni. Arī uz atbildi jā/nē, kā izrādās ir jāceļas kājās.
Jautājums vai sniegsiet paskaidrojumus bija pilnīgi nesaprotams. Paskaidrot ko tieši?! Izrādās, ka tiesa gribēja izklāstu par to, kā mums dzīvojas, kādas ir bērnu sajūtas pret bioloģiskajiem vecākiem utt.
Vēl viens brīnišķīgs aspekts bija psihologa palīdzība, pēc kuras vērsos Bāriņtiesā, tā mani savukārt nosūtīja pie sociālā dienesta, kurš piespēlēja psihologu, kas nestrādā ar bērniem. No šī "pakalpojuma" mēs visai ātri atteicāmies, atrodot kvalitatīvu bērnu terapeitu par maksu.
Ātrais kopsavilkums par to, ka es bez jurista šo visu izdarīt nevarētu. Vai katram ir draugs jurists? Diez vai! Un eh! Vēl jau nekas nav beidzies.
Jebkura statusa iegūšanai ir prasības, viesģimenei un aizbildnim visai līdzīgas-psihologa atzinums, izziņa no sodu reģistra, izziņa no darba vietas un no ģimenes ārsta, ka nemirsti nost vai visi putni tavā galvā uzvedas labi.
Psihologs prasīja visilgāko laiku un tiku atzīta par garīgi veselu normas robežās. Te gan Rīgai ir plusiņš, jo viņiem ir savi psihologi un tas nav maksas, tikai laika jautājums. Citām pašvaldībām šāda pakalpojuma nav un jārēķinās ap 100eur par šo lapeli, ka tavi putni skaisti dzied. Nāk apsekot tavu dzīves vietu, kur lapiņā liek ķeksīšus vai vide būs gana laba bērnam.
Viss noslēdzas ar nervu kutinošu Bāriņtiesas sēdi, kurā tevi iztaujā par motīviem un pieredzi ar bērniem. Palūdz iziet, līdz tiek pieņemts lēmums, tad bezpersoniskā un monotomā balsī nolasa spriedumu. Ir!
Kad statusu esi ieguvis, tālāk jārīkojas pašam. Piezvanīju uz tuvāko bērnu namu un sarunāju tikšanos. Iepazīstināja ar vairākiem bērniem, kuri nekad nekur netiek paņemti ne brīvdienās, ne svētkos un bija jāizvēlas.
Protams, te visur pa vidu bija visādas bērnu nama peripētijas, es biju nobijusies un pretī neko neteicu, ne audzītēm, ne sociālajiem darbiniekiem.
Tad pienāca 2016.gada jūlijs, kad sapratu, ka ši tā nebūs labi, jo manus ieteikumus par izglītības iestādēm bērniem neviens neņēma vērā, man nebija nekādu pilnvaru to mainīt. Pēc sarakstes ar Tiesībsargu sapratu, ka vienīgais risinājums ir kļūt par aizbildni.
Te process atkārtojas, viss no sākuma. Tiesas sēde gan nopietnāka un plašākā sastāvā. Bērnus pārstāvēja bērnu nams, kura pārstāvim bija jāšķetina pašu sastrādātais šo nepilno trīs gadu laikā. Saņemot statusu brauc pēc bērniem un ved mājās. Visam nepieciešamajam ir jābūt sagatavotam līdz tam, ko arī vērtē apsekošanā. Te gan jāsaka, ka audžuģimenēm tiek dotas finanses mīksto mēbeļu un nepieciešamā apģērba iegādei, adoptētājiem un aizbildņiem labākajā gadījumā bērnu iedod ar to, kas mugurā.
Mānīgi domāt, ka sarežģītais aiz muguras, jo kopā ar statusu saņem arī pienākumu lapu.
Piemēram, sastādīt bērna mantu sarakstu, piedeklarēt, sniegt prasību par uzturlīdzekļu piedziņu, pieteikt skolā utt.
To, ka jādodas uz VSAA un jāraksta divi iesniegumi ir jāatrod pašam. Viens ir tā saucamajai bērnu naudai, otrs par aizbildņa pienākumu pildīšanu tavi 54eur.
Uzturlīdzekļi. Neko vispār no tā nesapratu, Jūlija(mans draugs jurists) sagatavoju pieteikumu un pateica, kurā kabinetā tiesā man jāiesniedz. Pēc tiesas lēmuma jānosūta piederošajam tiesu izpildītājam, kas man neizteica tieši neko, to visu izdarīja mans draugs jurists. Kad sagaidi atbildi no tiesu izpildītājiem, tad jāsniedz pieteikums Uzturlīdzekļu garantijas fondam (visbiežāk tā ir, jo bioloģiskie vecāki nestrādā), es to darīju caur latvija.lv
Tad ir nākamā Bāriņtiesas sēde (kad domā, ka viss jau beidzies), kurā tev jābūt, jo tagad esi bērnu juridiskais pārstāvis. Interesanti, ka uz sēdi, kur bija jāierodas bioloģiskajai mātei, sociālā dienesta pārstāvim un bērnu pārstāvim, ierados tikai es. Un ar visu šo ainu, man Bāriņtiesa tomēr jautāja vai manuprāt ir bērnu interesēs atjaunot mātei aizgādības tiesības vai sniegt tiesā prasību, lai bērni kļūtu juridiski brīvi. Uz ko es atbildēju, ka manuprāt, situācija ir ļoti acīmredzama.
Pagāja kāds laiks, kad saņēmu vēl nopietnāku vēstuli nu jau no Latgales priekšpilsētas tiesas ar prasību sniegt paskaidrojumus lietā.. Man tajā brīdī mati cēlās stāvus! Glāba mans draugs jurists. Aa un pats labākais ir teikums, ka neatbildēšanas gadījumā var tikt piemērots naudas sods. Izcili! Riktīgi patīk būt aizbildnim.
Sekoja pavēste ierasties tiesā, pirms kuras Bāriņtiesa varēja jau nu pabrīdināt ko jautās, kāda tiesas ētika un vispār pateikt, ka būs labi.
Nekā, sēdi tur tāds nervozs, samulsis. Piecelties, tiesa nāk! Kā filmās, nopietni. Arī uz atbildi jā/nē, kā izrādās ir jāceļas kājās.
Jautājums vai sniegsiet paskaidrojumus bija pilnīgi nesaprotams. Paskaidrot ko tieši?! Izrādās, ka tiesa gribēja izklāstu par to, kā mums dzīvojas, kādas ir bērnu sajūtas pret bioloģiskajiem vecākiem utt.
Vēl viens brīnišķīgs aspekts bija psihologa palīdzība, pēc kuras vērsos Bāriņtiesā, tā mani savukārt nosūtīja pie sociālā dienesta, kurš piespēlēja psihologu, kas nestrādā ar bērniem. No šī "pakalpojuma" mēs visai ātri atteicāmies, atrodot kvalitatīvu bērnu terapeitu par maksu.
Ātrais kopsavilkums par to, ka es bez jurista šo visu izdarīt nevarētu. Vai katram ir draugs jurists? Diez vai! Un eh! Vēl jau nekas nav beidzies.
Comments
Post a Comment